New CD highlights role of the horse in Latvian folk songs
The past years have brought many thematic Latvian folk song collections - from albums about the winter solstice (from the groups Laiksne and Vecpilsētas dziedātāji) to weddings (Iļģi), even funersals (Skandinieki) and sauna music (Iļģi again). This is not that surprising, as Latvians had songs for just about every occasion and about most every topic.
Continuing on that thematic approach, the Rīga-based women's folk group Savieši released the album Zirga pase - an album collecting songs about horses. In previous centuries, few animals were as important to a Latvian as a horse, and, consequently, many folk songs mention the "kumeļš" or "kumeliņš". Recognizing the great wealth of songs about the horse, Savieši have gathered horse-related folk songs from all over Latvia.
Savieši is a large (approximately twenty members) traditional folk ensemble that was founded in 1980, and is led by Ērika Māldere and musical director Amanda Jātniece. The songs presented on Zirga pase are almost entirely vocal based, with minimal accompaniment. Unlike other folk groups which include more modern elements and instruments, Savieši look to present an authentic Latvian folk performance. For the most part, the songs on the album are from the obscure end of the folk song spectrum, which will make this album a revelation for many listeners.
As Savieši is an all-female ensemble (though the men periodically help out with vocals and instruments on some of the songs), it is not particularly surprising that many of the songs chosen for this collection are from the female perspective. For example, "Es bagāta mātes meita", a song about the daughter of a rich mother who had nine horses. This performance, in the Latvian call-response folk song style, reflects the authentic, purely vocal style of many of the songs on the album. Each song also has ethnographic notes on where the song originated from - both the melody and text. Also, the notes lists who is the lead caller (or callers) on each song; in this case it is Sarmīte Sedliņa.
Folk songs often had wise and sage advice, such as "Es jums teikšu, jauni zēni" (melody from Vecpiebalga, but text recorded in Lielpaltone and Džūkste), which exhorts young men to not only avoid purchasing a white horse, but also to forgo marrying a beautiful wife - as the white horse needs to be cleaned often, but the pretty wife needs to be protected.
Songs from the Latgale region are also included in this collection, such as "Aiz Daugavys august kolni". This time, the men take the calling role (on this song, it is Gatis Ikaunieks and Kārlis Zemītis), in this story of a poor boy who sees a horse swimming in the sea, and receives a gold and silver saddle which then allows him to carry the daughters of the Sun across the sea.
One of the few songs with instrumentation is "Melni muni kumeleņi", a tender song about a young man who is faced with a dilemma - who should his sister marry - the ploughman or the silversmith? Being a very practical person, he believes the ploughman is the better choice, as the silversmith is likely unable to bake bread on his own (and will need to come the ploughman to ask for bread).
Besides being a collection of folk songs about horses, the album is also meant as a detailed overview of the types of horses in Latvia, and even has a foldout poster that details with color drawings the various types of horse coat colors and designs (prepared by Agnese Kokina) - such as "dābolains" with larger spots and "ziedains" with small spots, and various degrees of darker colors - not just simply "bērs" but also "dūkanbērs", "tumši bērs" and "dzidri bērs". In fact, in Latvian there are 478 different ways of describing horses (by way of comparison, the Lithuanian language has only 159). The CD package itself - presented as a hardbound book - includes Inese Tome's extensive research of Latvian horses. At almost 90 pages, the book includes detailed notes in Latvian and English about Latvian horse history, the various colors and even various horse related folk beliefs - such as "if you see a black horse in your dreams, then you will get very sick".
Horses were an integral part of daily life in Latvia in centuries past, and, on Zirga pase, Savieši present a fitting and lovingly prepared tribute to the animals. Besides the authentic and genuine performances of these rarely heard melodies and texts, the album also provides for a fascinating study of the animal itself in an exquisitely detailed package. With their simple yet effective arrangements, Savieši have compiled an enjoyable and absorbing musical journey through Latvian traditions and beliefs.
Kostīmu Kauss: The World’s Best Halloween-Themed Latvian Volleyball Tournament
A video game character, a bearded Boy Scout, a referee, and Mr. Clean walk onto a beach together. No, it's not the beginning of a cheesy joke. It's the winning team from this year's Kostīmu Kauss ("Costume Cup"), held this past weekend outside Los Angeles.
Kostīmu Kauss is a Halloween-themed volleyball tournament founded in 2008 by Latvian siblings Kaija and Aleks Dankers of Hermosa Beach, California. Their idea was simple: invite some Latvian friends and family over to the house for a Halloween party, then go down to the beach the next day to play some volleyball. To maintain the Halloween theme, all players were required to wear costumes. The main focus of the tournament was to bring together friends new and old for a fun event, regardless of volleyball skill or connections. To encourage participation and mingling, participants signed up as individual players and assessed their own playing level as one of the following:
A: "Es ļoti labi protu spēlēt voleju" ("I play volleyball very well")
B: "Es samērā labi protu spēlēt voleju" ("I am somewhat good at playing volleyball")
C: "Es esmu spēlējis agrāk" ("I have played before")
D: "Kā sauc šo apaļo lietu, un kāpēc šajā jūrmalā atrodas stabi ar tīkliem?" ("What do you call this round thing, and why does this beach have posts with nets?")
Players were then assigned to teams, with players of various experience levels on each team to ensure a fair distribution of skills. In the evening, after showers, everyone returned to the house for a relaxed dinner.
Now in its eighth year, the tournament has proven tremendously successful and its format remains in essence the same. While the first year consisted mostly of local Latvians, the event has grown tremendously in popularity and reputation, and players fly in from all over America. It helps that cities such as Chicago and Washington, D.C. are just getting their first hints of cold weather- participants from those areas get a last chance to experience warm weather in the California sun before being plunged into winter.
Perhaps the most noticeable change happened three years ago, when the Dankers siblings moved out of the house that once hosted the festivities. Both the Halloween costume party (which occurs every year regardless of whether the tournament weekend falls on Halloween) and the post-volleyball awards dinner moved to local bars and restaurants near the beach. In the first years there were few enough visitors from out of town that everyone could spend the night at the Dankers' house, sharing beds, couches, carpeted floor space, and sometimes more ingenious sleeping solutions. Today, participants are scattered among hotels and vacation rentals. This year, twenty participants rented a beach house together, continuing the spirit of camaraderie brought about by close quarters.
Lessons have been learned over time. Players quickly realize that it is surprisingly difficult to find a costume in which one can effectively and comfortably play beach volleyball. Most accessories are cumbersome or even dangerous. Wigs and hats fall off. Mermaid skirts restrict movement. Polyester does not breathe, particularly under the hot California sun. And people flying into town need to figure out how to get their Thor hammer or Ninja Turtle nunchucks through airport security, or how to fit their homemade peacock tail into their carry-on bag and overhead bin. This year's costume selection was further complicated by Halloween falling on a Saturday; this meant that the costume party took place on Saturday evening after play, instead of on Friday, the night before play. Some warriors toughed it out and wore their sweaty, sand-covered costumes to the party that evening, but others had to give up.
Needless to say, people begin dropping costume pieces quickly when it comes time to start playing, and the sideline ends up littered with items such as toy swords and masks. This phenomenon led to the rule that players must keep on at least one piece of their costume at all times. Prizes are awarded every year for the best costumes, and to encourage maximum costume utilization, the judging criteria includes not just creativity and enthusiasm, but also how much of the costume remains on during the actual playing. It's no surprise, then, that this year's big winner was Kārlis Memenis, who went as "Left Shark," the backup dancer made famous during Katy Perry's Super Bowl halftime show. The full-body costume was epic to begin with, but what truly stood out was the fact that Memenis managed to keep the suit on the entire day, setting the ball with his fingerless foam fins while peering out from the slit between his shark teeth (and, frankly, making those of us with unrestricted movement and a full field of vision look bad by comparison).
The best-costume winner receives a traveling trophy, and there are second- and third-place prizes (this year awarded to a gladiator and a Quail Man, respectively), as well as numerous honorable mentions. Non-playing spectators are encouraged to dress up, too (and most do); this year, honorable mentions went to onlookers dressed as "The Continental" from Saturday Night Live's popular Christopher Walken sketches and infamous celebrity chef Paula Deen, recognized alongside player Guy Fieri.
Lest we forget, there is an actual volleyball competition in addition to the costumed revelry. For the past seven years, teams have been made up of four players each, but this year, a large amount of participants led to teams of five or six, with seven teams split into two pools. A single round of playoffs was followed by a final championship game. This year's winning team consisted of Kārlis Biksa (Mr. Clean), Dāvis "Davey" Bolšteins (a referee), Kārlis "Charlie" Dankers (a Latvian Boy Scout), and Katrīna Kramena (Link from "Legends of Zelda"). They were presented with the prestigious Kostīmu Kauss itself: a plastic jug mounted onto a standard trophy base and engraved with each year's winning team.
After eight years of consistent and growing numbers, Kostīmu Kauss shows no signs of stopping. Tournament founder Kaija Dankers is confident that the show will go on, and hopes to keep the tradition alive until she is old and gray. Given the enthusiasm of the participants, this result is a solid possibility. Now excuse me while I go ice my joints, apply aloe to my sunburn, and try to come up with a way to one-up Left Shark and win the best-costume trophy next year.
Sonic tapestries woven by Latvian composer Dzenītis on new CD
Modern classical music can be a challenge to listen to, if not to enjoy. The music is often discordant and highly experimental, forgoing traditional concepts of melody and rhythm and focusing more on new approaches and sonic searches. The music often seems to require a degree in musicology to be understood and enjoyed, as the works can leave audiences mystified. However, with a bit of patience and an open mind, these new works can be appreciated and applauded.
Latvia, with its abundance of talented musicians and composers, is often at the forefront of modern academic music. The variety (and, at the same time, quality) is quite impressive – many Latvian composers are well known worldwide, particularly in the field of choir music.
Some Latvian composers have returned to the traditional approaches to melody and performance – but then there is composer Andris Dzenītis, who is most assuredly at the other end of the spectrum. Among modern Latvian composers, Dzenītis’ compositions are some of the most challenging and difficult to listen to. Eschewing melodies and traditional compositional techniques, Dzenītis works are more like sonic tapestries, exploring new frontiers in sound and performance. His works are certainly not for everyone. Even Dzenītis himself remarked that at times he has difficulty explaining what his works are about in a clear and unambiguous way.
However, intrepid listeners that are willing to invest a bit of time and patience, could very well appreciate — even enjoy — his works. Dzenītis is, for good reason, one of the premiere Latvian composers of the younger generation and his works are not just unique, but often expansive and deep, as well as rewarding for listeners.
Recognizing that the works of Dzenītis are deserving of a larger audience, the Latvian Music Information Centre has released a CD of performances of his works (live recordings from 2009 to 2014) entitled E(GO). This CD is the first release in a new series called Skani that will focus on Latvian composers and compositions.
The collection begins with ‘Preludium. Light’ for symphony orchestra (performed by the Deutsche Radio Philharmonie Saarbrucken-Kaiserslautern and conducted by Karel Mark Chichon). As the title would indicate, the theme of this work is the dawning of light. Beginning with a contemplative, mysterious flute solo, the focus of the work then moves to the trumpet with an ever-expanding crescendo heralding the dawn of a new day. There is at once a sense of magic, but also a sense of trepidation in this dawn, and the work concludes with a subdued duet between harp and bells.
From the chamber music genre there is Dzenītis’ String Quartet No. 1 ‘Trataka. Point noir’ (performed by the Silesian String Quartet). Inspired by the yoga exercise trataka (Sanskrit for ‘gazing’), that involves staring at an object for an extended period of time with the goal of improving concentration. Similarly, the composition begins with an extended unison performance by the quartet, with the goal of focusing both the musicians and the listeners. Reflecting the chaos of modern life, the work itself then becomes chaotic and discordant, and, at the end, returns to a similar unison. Dzenītis studied with composer Pēteris Vasks, and one can detect some of Vasks influences – the harsh strings may remind the listener of Vasks’ ‘Grāmata’ for cello, with its similar shrill introduction.
Dzenītis, like many Latvian composers, has also become known for his choir works. The vocal work on E(GO) is ‘Om, Lux Aeterna’ (performed by the Latvian Radio Choir, conducted by Kaspars Putniņš). Here Dzenītis fuses multiple singing styles and texts – a Latin text performed in a comparatively traditional way combined with Buddhist and Vedic mantras, complete with throat vibrations. The Latvian Radio Choir, with their extensive experience in performing non-traditional vocal works, are the ideal choice for this performance, particularly soloists Agate Burkina (soprano) and Gundars Dziļums (bass), whose performances bring forth the Eastern mysticism and make this work particularly engrossing.
The work ‘E(GO) - Concerto for saxophone and orchestra’ (performed by saxophonist Arvydas Kazlauskas and the Latvian National Symphony Orchestra, conducted by Normunds Šnē), is an expansive and dramatic work, and perhaps Dzenītis’ magnum opus. The title can be considered a bit of a pun, as the theme of the work is letting go of one’s ego (Ego – go!) as the work begins with the saxophone and orchestra locked in struggle – which eventually does resolve itself as the saxophone begins to blend in with the orchestra. Also displaying a Vasks influence, this large form work is full of foreboding and even fear. Kazlauskas’ performance is memorable, as it is not just music but also sounds and vibrations as he portrays the titanic battle.
As this collection began with a ‘Preludium’, it seems appropriate that it would end with ‘Postludium. Ice’ for symphony orchestra (performed by the LNSO, conducted by Karel Mark Chichon). Intended as a postlude to Dzenītis’ opera Dauka, the work returns to the theme of nature, with its variety of sounds and colors depicting the sea and the ice that covers it, stretching out into eternity.
The CD booklet contains extensive notes in Latvian and English about the compositions themselves (which are most helpful and informative in developing one’s appreciation for these works), a biography of the composer, and some commentary from both conductor Chichon and composer Vasks.
Though Andris Dzenītis’ music can make for daunting listening, there is most certainly a method to the madness. Combining various musical styles, various spiritual influences and beliefs, and challenging both performers and listeners to abandon their set ideas about what music should sound like and open their ears to new sounds and experiments, E(GO) displays a unique and creative mind, that combines with exceptionally talented musicians to take the listener on a journey that is often harrowing, but, in the end, remarkably rewarding.
Mārtiņdiena latviešiem Baškīrijā – ciemošanās pie vāciešiem
Mārtiņi, Svētā Mārtina diena, Lukturu svētki, tā var dēvēt Mārtiņdienu Baškīrijā, pie tam, ja latviešiem šie svētki saistās ar zemes došanos ziemas atpūtā, ķekatām un gaili, tad vāciešiem tie ir vairāk reliģiska satura svētki, bet spožie lukturi, ar kuriem tie staigā pa Prišiba ciema ieliņām 11. novembrī, simbolizē gaismu, kuru ubags reiz ieraudzīja tumša naktī un saprata, ka ir glābts. Gaisma nāca no Mārtina, bet izglābtais ubags bija Jēzus, kas, līdzīgi kā latviešu Dieviņš, zemes virsū meklēja naktsmājas, bet nekur tās neatrada. Mazais gaismas stars izglāba ubagu, Mārtins tam atdeva savu pēdējo gabalu maizes, tāpēc arī bērni, kas Svētā Mārtina diena pa ciemu staigā ar lukturiem, pretimnācējiem dala saldumus.
Stāsts par vāciešu pārtikušo dzīvi Baškīrijā ir līdzīgs latviešu stāstam, tikai atšķirība tā, ka Baškīrijā dzīvojošie vācieši savulaik ieradās no Ukrainas, kur tie, ar Katrīnas II rīkojumu, bija devušies apgūt jaunas zemes. Prišiba ciema vēsture, kurā izveidojās vāciešu kolonija, saistāma ar 1903. gadu, kad tajā apmetās pirmie no Ukrainas ieradušies vācieši.
Arī vāciešiem līdzīgi kā latviešiem gaidītās zemes vietā tika piešķirti meži, no kuriem ar laiku radās tīrumi un dārzi. Vācieši pievērsa uzmanību jaunu kultūru apguvei, proti, paralēli miežiem, auzām, rudziem, tie audzēja kukurūzu un pupas. Arī vāciešu ciemos bija sastopami augsti kvalificēta meistari – skroderi, ādu ģērētāji, kurpnieki, grozu pinēji u.c.
Trīsdesmito gadu represijas negāja secen arī vāciešu kolonijai tos, kurus nearestēja un nenošāva Ufas cietumā, kā vācu un japāņu spiegus, iesauca karā. Ciematā palikušajām atraitnēm ilgi nācās izjust vietējo krievu nicinājumu un dzirdēt tik ļoti ierasto uz vācu tautas pārstāvjiem vērsto vārdu „fašists”. Starp citu arī mūsdienās Prišiba ciemā atrodas cilvēki kam fašists un vācietis nozīmē vienu un to pašu, un tie nekautrējas skaļi paust savu nostāju pret Baškīrijā dzimušiem vāciešiem, kas par savu dzimteni tomēr uzskata Krieviju nevis Vāciju.
Baškīrijas latvieši jauniegūto dzimteni pameta 50-tajos un 70-tajos gados, pēdējie aizbraucēji saistāmi ar 80-tajiem gadiem. Daļa vāciešu savā etniskajā dzimtenē atgriežas vien 90-tajos. Ja starp latviešiem bija tādi, kas Latvijā neiedzīvojās un tādēļ atgriezās Baškīrijā, tad starp vāciešiem tādu nebija. Tie, kas devās uz Vāciju, tur arī palika.
Prišiba ciematā ir skola, kurā vācu valoda tiek apgūta no skolas pirmsākumiem. Sākumā vācu valoda tika apgūta gan kā ārzemju, gan kā dzimtā valoda. Līdzi kā Arhlatviešu vidusskolā, latviešu valodu kā dzimto valodu apgūst tie skolēni, kam ir latviska izcelsme. Tā arī Prišiba ciema vidusskolā, tikai dzimtās valodas stunda, atšķirībā no Arhlatviešu vidusskolas, bija vienu reizi nedēļā. Ar laiku vācu valodas kā dzimtās valodas nodarbību atcēla. Būtiski, ka angļu valodu skolā sāka mācīties tikai pirms gada, visu skolas pastāvēšanas laiku vienīgā ārzemju valoda, ko apguva skolēni, bija vācu valoda. Skolā ir 9. klašu skolēni ansamblis, sākumskolas skolēnu ansamblis. Reizi nedēļā tie dodas uz Vācu Kultūrvēsturisko centru, kur, paralēli valodas apguvei, tie gūst zināšanas par vācu kultūru. Ar vāji slēptu lepnumu gribas piebilst, ka latviešu valodas un kultūras apguve Arhlatviešu vidusskolā ir krietni spēcīgāka, arī saikne ar Latviju - ciešāka. Lai gan Prišiba skolai ir sadraudzība ar Drēzdenes Tehnisko universitāti, tiem tomēr nav bijusi iespēja nokļūt Vācijā. Arhlatviešu skolēniem šāda iespēja ir bijusi un ne reizi vien. Toties vāciešu ciemu bieži apmeklē uz Baškīriju atbraukušie vācieši, kam lielu izbrīnu rada tas, ka kaut kur Baškīrijas dziļumos ir vācu ciems, kurā vēl aizvien var dzirdēt senas vācu tautas dziesmas, kur saglabājusies vācu valoda un kultūra.
Būtiski, ka latviešus un vācieši vietējie krievi un baškīri asociē ar čaklumu, un kārtību, pārticību, kas iegūta smagi strādājot. Tomēr paralēli smagajam darba gan latvieši, gan vācieši nav zaudējuši estētisko pasaules redzējumu. Dzīvot skaisti un dzīvot skaistumā, radīt skaisto sev visapkārt. Pirms gadiem simts un mazliet vairāk tas atspoguļojās Baškīrijas latviešu un vāciešu sētās, mūsdienās – vēlmē saglabāt sevi un savu kultūru tur, kur esi tikai neliela daļa no visuma, kur vieglāk ir kļūt par masu nevis individualitāti.
Rainis and Aspazija silver collector’s coin released
In honor of the 150th birthday of Latvian poets Rainis and Aspazija, on September 8 the Bank of Latvia released a silver collector’s coin to celebrate.
The coin, in two detachable parts, features facsimile’s of poetry by Rainis and Aspazija as well as their portraits.
According to the Bank of Latvia website, Rainis (real name Jānis Krišjānis Pliekšāns, 1865–1929) and Aspazija (real name Johanna Emīlija Lizete Rozenberga; as of 1897, Elza Pliekšāne; 1865–1943) “were the most prominent couple in Latvian literature and culture.”
The proof quality coin, with a face value of 5 Euro, has a mintage of 7000 and was minted by UAB Lietuvos monetu kalykla (Lithuania). Arta Ozola-Jaunarāja provided the graphic design and Ligita Franckeviča the plaster model.
Timely, comprehensive and easily accessible delivery of information is critical to keeping Australian and New Zealand Latvians, as well as the broader community with an interest in Latvian activities, abreast of upcoming functions and interaction possibilities with Latvians the world over.
This is the best way to achieve the contact and interaction that develops and maintains Latvian unity in Australia and New Zealand, as well as supporting the political awareness and motivation of Latvian citizens to contribute to social development and progress.
Accordingly, the LAAJ has now launched a new website laaj.org.au with these goals in mind.
LAAJ is particularly grateful to the Societal Integration Fund (SIF) in Latvia for their support in the realisation of this project.
PBLA priekšsēža Jāņa Kukaiņa apsveikums Latvijas Valsts svētkos
Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes un savā vārdā sveicu ikvienu tautieti Latvijā un pasaulē Latvijas neatkarības proklamēšanas 97. gadskārtā!
Neatkarīga un brīva valsts Latvijas tautai netika uzdāvināta, tā tika izcīnīta. Neatkarība un drošība Latvijai netika garantēta, tā tika atņemta un mērķtiecīgas un neatslābstošas cīņas rezultātā vēlāk atkal atgūta. Par Latvijas neatkarību un brīvību cīnījās mūsu senči, un tās nosargāšana ir un paliks primārais uzdevumus arī mūsu un nākamajām paaudzēm.
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mums ir svarīgi būt vienotiem garā un rīcībā, aizstāvot savas valsts drošību, veicinot kultūras izaugsmi un ceļot tautas labklājību! Aicinu ikvienu Valsts svētku laikā uz brīdi apstāties un apdomāties, ko mēs katrs varam darīt Latvijas labā un Latvijas drošības un izaugsmes veicināšanā!
Latvijas Valsts prezidenta uzruna tautiešiem visā pasaulē
Kā katru gadu, Latvijas Valsts prezidents tautiešus visā plašajā pasaulē uzrunā mūsu Latvijas valsts svētkos. Valsts prezidents Raimonds Vējonis šogad mudina: "Mums pašiem būtu sevi jāsalauž un no izpildītājiem jākļūst par jaunradītājiem. Par cilvēkiem, kas paši lemj savu likteni un gatavi no jauna iemīlēt savu valsti".
Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa videouzruna tautiešiem visā pasaulē atzīmējot Latvijas Republikas proklamēšanas 97. gadadienu:
https://www.youtube.com/watch?v=V1Q5rZgLIE0&feature=youtu.be Valsts prezidenta kancelejas preses dienests.
BSO with Nelsons at helm releases Stostakovich’s Symphony No. 10
Latvian conductor Andris Nelsons, who became the Music Director of the Boston Symphony Orchestra in 2014 (his contract has been extended until 2022), has released his first recording with the orchestra entitled Shostakovich – Under Stalin’s Shadow – Symphony No. 10 on the Deutsche Grammophon label (DG 479 5059, 2015).
Nelsons, who has also conducted the City of Birmingham Symphony Orchestra, will also be the Gewandhauskapellmeister of the Gewandhausorchester Leipzig in 2017.
The CD contains live recordings of Russian composer Dmitri Shostakovich’s Passacaglia (from Lady Macbeth of Mtsensk) and Symphony No. 10 in E minor. The record is subtitled Under Stalin’s Shadow, as Shostakovich (1906 – 1975) was often in conflict with the Soviet dictator. Shostakovich fell out of favor with the dictator after Stalin himself attended a performance of Lady Macbeth of Mtsensk and openly expressed his displeasure. Shortly afterwards, the infamous Muddle not Music article denouncing the opera appeared in the Pravda newspaper (which, if not written by Stalin himself, was written with his active input) and the opera was banned and Shostakovich himself became persona non grata in the Soviet regime.
Symphony No. 10 was Shostakovich’s first symphony after the death of Stalin in 1953, and the harsh second movement has been interpreted as the composer’s own impression of Stalin, and the symphony overall has many themes of personal identity.
This release is meant to begin a series of Shostakovich releases by Nelsons and the BSO for Deutsche Grammophon – subsequent releases will feature symphonies No. 5, 8, and 9 (2016), as well as Symphonies No. 6 and 7 (2017).
New five euro collector’s coin “Pieci kaķi” inspired by Latvian folk fable
The Bank of Latvia has released the latest silver five euro collector’s coin. Entitled “Pasaku monēta I – Pieci kaķi” (Fairly Tale Coin I – Five Cats), it is inspired by the Latvian folk fable where five cats have difficulty bringing home cut wood, but eventually, only after they all start working together, bring home wood, start a fire, make porridge then go to sleep, well fed and content.
There have been various versions of the tale, including Vilma Delle’s (1892 – 1980), published in 1920, as well as a version by Alberts Kronenbergs (1887 – 1958), published in 1949.
The proof quality coin, with a face value of 5 euro was designed by artist Anita Paegle, modelled by Jānis Strupulis, was minted by UAB Lietuvos monetų kalykla and has a mintage of 10,000.
The coin is the first in a planned series to celebrate the most meaningful and beloved Latvian folk tales.
Viens gads Latvijā – Austrālijas latvieša Andreja Jaudzema pieredze
Vispirms, īsumā pastāsti, lūdzu, mazliet par sevi.
Man ir 20 gadu. Esmu dzimis Melburnā, Austrālijā. Abi mani vecāki ir Austrālijas latvieši, dzimuši Austrālijā. Skolā gāju šeit Melburnā, beidzu 2013. gadā. Esmu apmeklējis un beidzis Melburnas latviešu Daugavas skolu, Melburnas latviešu vidusskolu un Annas Ziedares Vasaras vidusskolu.
Kas Tevi mudināja izmantot iespēju pieteikties uz prakses darbu Latvijas Prezidentūras ES Padomē sekretariātā?
Kad pabeidzu vidusskolu, nebiju pārliecināts, ko darīt tālāk, tāpēc nolēmu ņemt "gap year" (atpūtas gadu). Ilgu laiku jau gribēju atgriezties Latvijā, ne tikai uz pāris nedēļām kā tūrists, bet uz ilgāku laiku. Tā es jau tūlīt pēc skolas beigšanas nolēmu braukt uz Latviju. Vēlējos konkrētu nodarbošanos, lai būtu kaut kāds ritms. Radinieki ieteica izveidot profilu prakse.lv (portāls, kur darba meklētāji izveido profilus un darba devēji meklē prakses darbiniekus). Ar to neizdevās atrast prakses darbu, bet izdevās caur citiem kontaktiem. Vienai paziņai bija kontakts ar vadītāju Latvijas Prezidentūras ES Padomē sekretariātā, kas bija teikusi, ka vajadzēs brīvprātīgos, kad Latvija būs prezidējošā valsts un ieteica man pieteikties.
Vai Tev jau agrāk bijusi vēlme dzīvot un strādāt - maksas, vai bezmaksas - Latvijā? Jeb Tu vienkārši izmantoji iespēju, kas parādījās?
Biju ar ģimeni jau bijis divas reizes Latvijā uz īsu laiku. Apciemojām visus radiniekus, un tas atņēma daudz laika. Es personīgi gribēju no malas vērot, kā cilvēki tur dzīvo, un piedzīvot ikdienu. Dzīve ko redzi, kad Latvijā esi kā tūrists ir jau jauka un laba, bet tā nav īstā dzīve. Gribēju saprast ikdienu.
Kad uzzināji, ka esi pieņemts praksē, kādas domas Tev virmoja galvā? Vai tās bija vienkārši saviļņojuma izjūtas, vai sāki jau domāt par praktisko risinājumu?
No sākuma noteikti biju uztraucies, taču prakses piedāvājums izklausījās interesants. Pirmoreiz biju dzirdējis par šo valsts iestādi, kas tika izveidota Ārlietu ministrijas paspārnē - tā izklausījās ļoti nopietna. Pats nosaukums bija garš - mazliet nobijos! Sekretariāts tika izveidots ar vispārīgo mērķi – nodrošināt Latvijas sagatavošanos prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē un koordinēt darbu prezidentūras laikā. Sekretariātā uz šo periodu - un zināmu laika posmu pirms un pēc šī perioda - tika pieņemti darbinieki dažādos departamentos, piemēram juridiskā, IT, komunikāciju jomās. Bija arī Kultūras programmas departaments, kas atbildīgs par kultūras notikumiem gan Rīgā, gan Briselē. Pasākumu plānošanā tika iesaistītas atsevišķās ministrijas un pakalpojumu devēji. Vienā brīdī tiešām domāju visu šo ideju pamest. Pie sevis domāju - es būtu vienīgais, kas tur būtu no ārvalstīm, latviešu valoda visiem būs teicama, tur runā ātri, un mazliet arī biedēja terminoloģija. Mamma tomēr mani iedrošināja. Es sazinājos ar savu prakses kontaktu, jo gribēju pārliecināties, ka viņa saprot, kas es esmu, ka manas valodas zināšanas nebūs tik augstas. Saruna ar prakses kontaktu mani nomierināja un es tad tomēr neatmetu šo ieceri.
Tu esi dzimis un audzis Austrālijā. Mācījies skolā Austrālijā, apmeklējis latviešu skolu. Vai juties ka šis būs Tev liels izaicinājums, tieši no valodas viedokļa?
Saistībā ar priekšdarbiem, es no valodas viedokļa zināju, ka nebūtu daudz, ko varētu šinī īsajā laika posmā darīt. Zināju, ka 6 mēnešu laikā, nevarētu ļoti uzlabot valodu. Biju jau pirms vidusskolas beigšanas sapratis, ka ja neizmantoju valodu, tad līmenis neuzlabosies. Izdomāju sarakstīties ar draugiem un radiem Latvijā caur draugiem.lv. Sāku lasīt ziņas delfi.lv - vienā no lielākajiem portāliem Latvijā. Sākot lasīt bija saskarsme ar Latvijas latviešu valodu. Reizēm pagāja ilgi izlasīt vienu rakstu, jo bija jāpārlasa teikumi. Latvijā maina vārdu secību, un teikumu lasot, reizēm zuda jēga. Bet lēnām es sāku to labāk saprast. Valodu uzlaboju caur lasīšanu un sarakstīšanos, nevis caur sarunāšanos. Mērķis bija saprast aktualitātes, kas notiek Latvijā kā arī saprast valodu no stila viedokļa.
Kādus vēl priekšdarbus veici, gatavojoties uz savu prakses darbu Latvijā?
Gribēju pavadīt ilgāku laiku Latvijā, sākumā 6 mēnešus. Gribēju pats savu dzīvesvietu atrast un būt pats uz savu roku. Bet tur protams iesaistīti izdevumi. Nolēmu strādāt pilnas slodzes darbu 2014.g. pirmajā pusē pirms braukšanas uz Latviju. Bet darbu gāja ilgāk atrast, beigās sanāca nostrādāt tikai 2 mēnešus. Izveidoju budžetu un sapratu, ka ar saviem spēkiem tomēr nevarēšu nodrošināt visu vajadzīgo. Tāpēc vērsos pie vietējām latviešu organizācijām un lūdzu palīdzību ar finansējumu tādā kontekstā, ka brauktu uz Latviju un strādātu praksē.
Vai juties, ka latviešu skola Tevi palīdzēja sagatavot uz dzīvi Latvijā?
No valodas viedokļa gramatikas mācības palīdzēja, lai gan tā bija kaitinoša. Tomēr es esmu analītisks cilvēks un man patika, ka latviešu valodā ir konkrēti likumi, vairāk nekā angļu valodā. Arī ģeogrāfijas zināšanas palīdzēja. Kad sāku strādāt sekretariātā, kolēģi bija pārsteigti par to, cik zināju par pilsētām un vietām, upēm, un reģioniem Latvijā. Arī dziedāšana, īpaši Vasaras vidusskolā, bija kā intereses radītājs. Neuzskatu sevi par dziedātāju bet tas, ka mēs dziedājām pamatskolā, radīja interesi dziedāt vēlāk Vasaras vidusskolā. Latviskā identitāte man neizveidojās īsti pamatskolā, tas man šķiet notika mazliet vēlāk, vidusskolas gados – laika posms, kad jaunieši sāk labāk saprast kādi ir dzīves pienākumi. Vasaras vidusskola bija vērtīga, jo varēju iepazīties ar Latvijas latviešiem. Viesi no Latvijas bieži bija starp mūsu skolotājiem. Varēju brīvāk parunāties ar Latvijas latviešiem mierīgākā, brīvākā vidē - tas mani vairāk sasaistīja ar Latviju. Vairāk varēju saprast viņu viedokļus un domāšanu. Es sāku saprast starpību starp Austrālijas latviešu un Latvijas latviešu valodu. Kad pieņēmu prakses piedāvājumu, gribēju vairāk līdzināties Latvijas latviešiem.
Kā juties, kad ieradies, Latvijā? Kā juties pirmajā darba dienā?
Biju pieņemts praksē 3 dienas nedēļā. Pirmā darba diena nebija nemaz tik šokējoša. Kad sāku strādāt komunikācijas departamentā, kolēģi palīdzēja iejusties - bija ērti ieiet viņu vidū. Telpas Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī bija tīras, smukas, vēlāk arī sanāca skats uz Brīvības pieminekli no cita kabineta. Kolēģi bija gan studenti, gan jaunāka gadagājuma darbinieki, un es labi iejutos. Es gan biju visjaunākais ar vismazāko pieredzi, ar tikai vidusskolas izglītību. Pēc pāris nedēļām staigājot pa biroju, labāk sapratu, ka strādāju ļoti svarīgā vietā - tur bija visi atbildīgie par Latvijas prezidentūras norisi Latvijā.
Kādas bija pirmās nedēļas, iedzīvojoties jaunajā dzīves vietā, rajonā, vispār dzīvē prom no ierastās vides? Kādi bija izaicinājumi, pozitīvas atmiņas? Kādi bija Tavi darba pienākumi sekretariātā?
Kad iebraucu Latvijā, divas nedēļas dzīvoju kopā ar mammu un māsu, un apciemojām radus. Šīs pirmās nedēļas arī bija domātas iejušanās procesam. Jutos sagatavots. Pēc tam sākās prakses termiņš, māsa un mamma aizbrauca mājās, un biju uzreiz viens. Sākās realitāte - ikdiena, kur vajadzēja pašam par sevi gādāt. Biju sajūsmā - biju gaidījis šo neatkarību, lai gan tā bija mazliet biedējoša. Diezgan ātri iegāju ritmā, strādāju savas 3 dienas praksē. Pārējās dienas gāju pastaigāties, iepazīties ar Rīgu - nevis skriet no viena pieminekļa vai muzeja uz otru, bet lēnām, savā nodabā to izstaigāt. Patika process, jo bija interesanta vispirms šī neziņa. Tad iepazinu ielas, un apkārtni, un pieradu pie vietām. Jutu, ka ja varu izstaigāt lielu centra daļu, tad būtu tāda kā piederības sajūta. Tā arī bija - pēc mēneša, diviem, ļoti labi pazinu centra rajonu. Nebija nekad sajūta, ka būtu pazudis. Veltīju laiku Rīgas un arī citu vietu iepazīšanai vasarā - man bija ieteikts ceļot siltākos mēnešos. Pabraukājos arī ar riteni, tā varēju tālāk tikt.
Kādi izaicinājumi? Valodas zināšanas neapgrūtināja. Pats gribēju spēt brīvāk sarunāties ar kolēģiem, un valoda ātri uzlabojās tulkošanas darbos. Varu teikt, ka visiem vajadzīgas tomēr latviešu valodas zināšanas, lai varētu strādāt Latvijā. Prakses darba uzdevumus nebija grūti saprast. Pārsvarā bija tulkošana. Bija divas mājaslapas - sekretariāta mājaslapa, kur atradās raksti par visu, kas saistīts ar gatavošanos uz prezidentūru, un vēlāk arī prezidentūras mājaslapa, kas tika palaista tieši pirms prezidentūras sākšanās janvārī. Rakstus bija jāiztulko angliski. Vajadzēja rediģēt un pārlasīt rakstus. Arī no citiem departamentiem sūtīja man rakstus vai teksta fragmentus konsultatīvi pārlasīt un izlabot. Raksti bija dažādi - par kultūras pasākumiem, izstādēm, visu, kas saistīts ar prezidentūru, rakstus brošūrām, retāk oficiālus dokumentus, preses relīzes. Tika arī sagatavots dokuments par prezidentūras vizuālām vadlīnījām, tostarp prezidentūras logo izmantošanas noteikumi.
Prakses laikā arī bija vēl papildus uzdevums - "stock" fotogrāfijas nofotografēt. Bija jāuzņem fotogrāfijas, piemēram, no Operas ēkas ārpuses un iekšpuses, kā arī no trio prezidentūras atklāšanas. Pirmais foto uzdevums bija jau manā otrajā prakses dienā! Fotogrāfijas arī patiešām tika izmantotas mājaslapās, brošurās, par ko man bija liels prieks.
Cik saprotu, prakse ilga 6 mēnešus. Vai šinī laika posmā izdevās arī Latviju apceļot? Bija laiks arī citām nodarbēm brīvajā laikā?
Prakse ilga 5 mēnešus - es paņēmu decembri brīvu. Pa brīvo laiku radi šad tad piedāvāja mani kaut kur aizvest. Gribēju redzēt daudz no Latvijas. Pa to pusgadu daudz apbraukāju, mazāk gan Latgali un tās ziemeļus. Kādreiz izdomāju spontāni kaut kur aizbraukt - ar vilcienu, vai ar autobusu. Biļetes varēja internetā iepriekš iegādāties. Bieži biju vienīgais, kas parādīja šoferim savu iepriekšsamaksāto biļeti telefonā. Maz gan izmantoju sabiedrisko transportu Rīgas centrā. Biļešu cenas tika paaugstinātas, tas mani mudināja visur iet ar kājām. Ziemā arī gāju kājām - pat gadījās iet pāri Akmens tiltam, kad ir sniega putenis. Nekad nejutos, ka neesmu drošs. Varbūt Vecrīgā vēlu vakarā - bet parasti tur arī tādā laikā nebiju. Biju arī caur darba kolēģi iepazinies ar mūzikas grupu "Astro'n'out", un piedalījos viņu koncerttūrē pa Latviju kā viņu fotogrāfs.
Vai ikdiena Latvijā atšķiras no ikdienas Austrālijā? Jeb vai ir diezgan līdzīgi?
Grūti salīdzināt. Dzīve Latvijā nebija tāda, kā dzīve Austrālijā. Prakses laikā vēl nebiju tik piesaistīts pie darba pienākumiem. Bet man uzkrita, ka caurmēra latviešu ģimenei nedēļas nogales, īpaši vasarā, nozīmē atslēgt sevi no visa, kas saistīts ar darbu un braukt prom uz laukiem, ārpus Rīgas. Brīvās dienās, man arī gribējās kaut kur aizbraukt prom, atslēgties.
6 mēnešu prakses laiks bija nostrādāts, kas notika tālāk?
Divas nedēļas pēc prakses beigšanas, decembra vidū, saņēmu ziņu - prakses priekšniece informēja, ka bija nepieciešami atrast vēl kādu, kas strādātu ar akreditācijām un saistītajiem IT risinājumiem. Tajā brīdī vēl nebija līdz galam zināms, kas tieši būtu jādara, kādi būtu darba pienākumi. Skaidrs bija tikai tas, ka vajag vēl kādu darbnieku, lai tiktu galā ar paredzēto darbu apjomu. Es pieteicos darbam, un mani uzreiz pieņēma. Bija pārņemta akreditāciju informācijas menedžēšanas sistēma - programma/datubāze no Luksemburgas firmas, kas to piedāvā visām valstīm, kas uzņem prezidentūru ES Padomē. Tur tiek ievadīti visi dati par pasākumos iesaistītajiem; delegātiem un attiecīgo delegāciju preses pārstāvjiem un pakalpojumu sniedzējiem. Mēs bijām 4 vai 5 personas, kas strādājām pie akreditācijām, bet tieši bibliotēkā mēs bijām trīs, kas uz vietas nodrošinājām akreditēšanas pakalpojumus un sagatavojām ID kartiņas visiem prezidentūrā iesaistītajiem. Mūsu mazā komanda - mēs bijām starptautiska trijotne. Viens no Igaunijas (mācījās jau uz priekšdienām, kad Igaunijai pienāktu laiks uzņemt ES prezidentūras pienākumus), viena no Latvijas, un es. Bija 200 pasākumu Rīgā, kam mums, sadarbojoties ar ministriju pārstāvjiem, bija jāakreditē dalībniekus un darbiniekus. Kopumā bija 2000 prezidentūras pasākumu. Slodze bija liela - kādreiz pat bija jābūt 6.30 no rīta darbā, lai mēs būtu jau pirms pirmiem organizatoriem uz vietas. Pasākumiem tika piešķirti kodi no A-D – balstoties uz loģistikas prasībām, kā arī drošības līmeņa vajadzībām - katram vajadzēja mazliet citu pieeju.
Algotajā darbā biju pieņemts uz pilnu slodzi, strādāt vajadzēja arī pa brīvdienām un vēlu vakarā. Bija jābūt "on-call" - pieejamam visos laikos. Mums katram iedeva laptopu un viedtālruni, lai varētu būt sasniedzami un varētu strādāt jebkurā stundā. Bija liela atbildība. Kādreiz man zvanīja vēlu vakarā. Lai gan bijām maza komanda, tikām galā ar visiem pienākumiem. Ja tagad atskatos, cik mēs delegātus sagaidījām, tas apjoms bija liels. To tikai vēlāk apjauš. Man bija attālināta piekļuve bibliotēkas datoriem; biju arī atbildīgs par informācijas ekrāniem pasākumiem un par pasākumu grafiku rādīšanu pa ekrāniem. Šīs IT lietas attālināti varēju nokārtot arī no mājām vai jebkuras vietas, kur es atrastos.
Strādājot ikdienā ar darba kolēģiem, ko uzzināji par latviešiem Latvijā, viņu skatu uz dzīvi, viņu ikdienu?
Atkārtošu, ka viņiem ir svarīgi pēc iespējas nedēļas nogales brīvas paturēt, jo ikdienas darba slodze ir liela. Viņi ļoti atbildīgi izturējās pret darba pienākumiem, ļoti profesionāli.
Vai Tavs viedoklis par Latviju, dzīvi Latvijā ir mainījies, salīdzinot ar to, ko domāji pirms nodzīvoji gadu Latvijā?
Man nebija priekšstata. Mana ikdiena, ko es dzīvoju prezidentūras laikā, nebija īsta ikdiena – prezidentūras periods bija kaut kas ļoti īpašs. Gribēju vairāk uzzināt, saprast kā tas ir - iet uz darbu, iepirkties ikdienā. Visus gadalaikus piedzīvoju. Šī man bija pirmā reize Eiropā ziemā, lai gan tā nebija no bargākajām ziemām un nebija pārāk auksts. Rudens bija smuks, pavasari ievēroju strādājot bibliotēkā ar skatu uz Vecrīgu. Gaidījām, kad izplauks tulpes, kas bija dāvana no Nīderlandes vēstniecības. Tās bija saliktas prezidentūras logo - dzirnakmeņa - konfigurācijā atbilstošās krāsās. Kad pēc ziemas sniegs nokusa, tās pavasarī uzplauka uz Austrumu partnerības samitu - tieši laikā prezidentūras lielākajam pasākumam!
Vai Tavs skats uz dzīvi ir citādāks? Jeb vai tas nav mainījies?
Skats uz dzīvi ir citādāks. Ir īsta vēlme atgriezties Latvijā, ar kaut ko līdzīgu nodarboties. Gribētu pat uz pastāvīgu dzīvi, ja būtu tāda iespēja. Sanāca iepazīties, sadarboties ar cilvēkiem, ar ko ļoti vēlos uzturēt kontaktu. Katru gadu gribu braukt atpakaļ, uzturēt kontaktu ar cilvēkiem. Nolēmu savām inženierstudijām pievienot starptautisko attiecību studijas. Novērtēju vairāk to, ka esmu latvietis. Bez visām (latviešu) skolām, tas nebūtu bijis iespējams. Ļoti laimējās būt pareizā vietā pareizā laikā.
Ja būtu citi jaunieši, kam būtu interese kaut ko līdzīgu izdarīt - padzīvot pāris mēnešus vai pat ilgāk Latvijā, nevis kā tūristam, bet kā algotam vai pat nealgotam darbiniekam - bet piedzīvot ikdienu, darba dzīvi Latvijā, ko Tu viņiem ieteiktu? Kādus padomus vari viņiem dot?
Citiem jauniešiem, ja būtu vēlme, es teiktu ka valodas zināšanas ir ļoti svarīgas, pat prakses darba iespējām. Krievu valodas zināšanas būtu noderīgas strādāt, piemēram, veikalā, bet tieši manā gadījumā un amatā, strādājot sekretariātā, proti, valsts iestādē, oficiāli vajadzīga bija tikai latviešu valoda. Ja izdodas sarunāt darba iespēju, tad var mēģināt izmantot valodu mūsdienu kontekstā. Es pats uzņēmos atbildību uzlabot savu valodu jau iepriekš. Var uzsākt sarunas ar radiniekiem, sarakstīties ar latviešiem, kas dzīvo Latvijā. Lasīt ziņas ir labs veids, kā uzzināt par aktualitātēm. Neatkarīgi no tā, kurā nozarē kāds plāno strādāt, aktualitātes tomēr jāzina.
Kas Tev visvairāk paliks atmiņā no šī Latvijā pavadītā gada?
Atmiņā visspilgtāk paliks ikdienas staigāšana pa Rīgu un bibliotēkas telpām, ar telefonu kabatā, tā piederības un vajadzības sajūta. Tas viss bija tajā brīdī, kad Rīga tika uzskatīta par vienu no politiskajiem centriem ES kontekstā. Es jutos, ka piederu tajā vidē, kurā es strādāju. Tik daudz tika padarīts tik īsā laikā, nevaru īsumā to nemaz atstāstīt. Tas nebija vienmuļš darbs, bija ritms, bet tomēr bija dažādība. Tagad tas ir miglains posms, grūti atcerēties katru detaļu, jo tās ir daudz. Paliek ainas no tā bibliotēkas stūrīša, proti, akreditācijas centra, kurā strādāju.
Viens gads pavadīts Latvijā - vai tas ir daudz, vai maz?
Maz, skatoties atpakaļ. Pēc pirmajiem 6 mēnešiem, es godīgi nebiju gatavs braukt mājās. Nākamie paskrēja nenormāli ātri. Tos sešus mēnešus nebija dzīves ārpus darba. Domājot par visu paveikto, ir ticāms, ka tas bija gads - kad pieraksta, visu kas padarīts. Bet tas pagāja ātri.
Vai ir vēl kas, ko vēlētos pateikt, kas neattiecas uz iepriekšējiem jautājumiem?
Latvija ir maza valsts - mēs visi, esot diasporā, nākam no lielākas valsts. Mēs no ārzemēm izceļamies, jo Latvija ir maza valsts. Ja strādā augstā līmenī, ir sajūta, ka vari ko ietekmēt. Ja esi gatavs ieguldīt nopietnu darbu, laiku, tad vari daudz ko paspēt. Diasporai bieži vien ir izcila angļu valoda, un tā tiek novērtēta. Jāreklamē sevi ar gribu strādāt Latvijas labā, jāreklamē savas prasmes. Ir vairāki jaunieši no ārpus Latvijas, kas tagad tur strādā un tikuši uz priekšu - piem. Jūlija Gifford, Ingus Purēns - ar patiesu vēlmi strādāt un izmantot savas prasmes Latvijas labā. Viss, kas vajadzīgs ir īsta vēlme.
Piezīme: Gaismas pils fotogrāfijas (ar ES prezidentūras logo) autors ir Andrejs Jaudzems.
Spirit of Latgale captured by Maskačkys spieļmani on double album
Latgalian weddings are the stuff of legend. Normally lasting at least three days, if not longer, these celebrations in Latgale, in the eastern area of Latvia, are usually huge affairs, with guests numbering in the hundreds (Latgalians often have large extended families), and often raucous celebrations. This demands quite a bit of endurance from the bride and groom, guests, and, most of all, the musicians, who not only have to perform this entire time, but also have to have a large repertoire of songs (and, ideally, songs with many verses).
One such group who are known for their broad Latgalian repertoire and extensive experience performing at Latgalian weddings and other events are the Maskačkas spēlmaņi (Maskačkys spieļmani in the Latgalian dialect) who have been performing now for two decades, perfecting their craft at events all over Latvia.
Though currently residing in the ‘Maskačka’ (Moscow) region of Rīga, the group are originally from the Latgale area, and that is why such a large amount of their repertoire are songs from this region. The group has recorded multiple albums of songs and dances, including Ļipa kust (Latvian dances) in 2009, Pāri jumtam (instrumental dances) in 2003, and Zirnīšiem skaisti ziedi (folk songs) in 2001.
In 2015, the group released their latest album – Apleik kolnu, a two CD release collecting just about every popular folk song from Latgale. Striving for authenticity and thoroughness, this is one of the most comprehensive albums of songs from Latgale to have been released.
The group, led by Aņss Ataols Bērziņš (vocals, accordion), also includes Juoņs Barons (vocals, stabule and other instruments), Zane Kryumane (vocals), Oskars Pačanka (bass and contrabass), Pauļs Paulīns (zither and vocals), Juris Ukrins (violin) and Muora Vucyna-Bierzeņa (vocals).
To preserve authenticity, the group recorded just about every known verse for these folksongs. As a result, some of the songs run to more than ten minutes in lengths - for example “Apleik kolnu ar leikumu”, a song about a girl who, when walking with a potential suitor, makes a wide detour around the hill, so that nobody will see them (and start gossiping). The song runs a full 27 verses, telling a long story about the girl and her experiences (including getting shot at). Some listeners may find it taxing to listen to these long, occasionally repetitive songs, but other listeners may find it a rewarding, immersive experience.
Just about every popular Latgalian folksong is included here – “Auga, auga rūžeņa”, “Tuoli dzeivoj muna meiluo”, “Lobs bej puika”, “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa”, and “Nadūd, Dīvs, veitulam”, among many others. Still, with their many verses, even those that are well familiar with these songs will hear something new. And among the twenty-six songs on the collection, there are some songs that are heard less often, making for a balanced record of the familiar and the obscure.
Also, for the purposes of authenticity, the group was recorded as a whole (that is, instruments and vocals were not recorded separately). While this also makes for an authentic Latgalian experience, the drawback is that often the vocals get lost in the mix and are, at times, inarticulate.
The CD package contains the full lyrics to all the songs, as well as some notes on the album (which are entirely in the Latgalian dialect, which may not be easy for all readers to understand!), but the glued-in accordion style foldout booklet is a bit unwieldy to read.
Apleik kolnu is an exhaustive, and perhaps for some, an exhausting listen. It may, however, simulate the experience of being at a Latgalian wedding or other such celebratory event. Encapsulating the spirit of Latgale in each song, the Maskačkys spieļmani, through this two CD collection, offer a thorough and traditional musical journey through this unique and singular area of Latvia. With decades of practice playing these songs, Apleik kolnu is a tour de force of Latgalian folk songs, performed both traditionally and expertly, and is a standout collection.
For further information, please visit the Maskačkys spieļmani website.
Dziesmu svētku tradīcijas trimdā – aculiecinieku viedoklis
Saruna ar Juri Zalānu un Ievu Vītolu par muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” sagatavoto un izdoto grāmatu Dziesma. Svētki. Dzīve. Stāsti par latviešu dziesmu svētkiem ārzemēs
1. Kā radās iecere sagatavot grāmatu par Dziesmu svētkiem trimdā? Juris: Iecere radās 2013. gadā, kad Latvijā notika Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. Protams, ka muzejs “Latvieši pasaulē” jau iepriekš bija saņēmusi daudz materiālu par kultūras norisēm trimdā, un Dziesmu svētki bija tēma, kas lieliski varēja atspoguļot aktīvo kultūras dzīvi ārpus Latvijas. Tāpat tā bija iespēja parādīt latviešu kultūru ne tikai kā abstraktu vērtību latviešu ģimenēs, bet kā konkrētu mērķi, kuram daudzkārt tika pakārtota visa ikdienas dzīve.
Grāmatas ideja bija balstīties cilvēku stāstos. Šāda veida izdevumi pēdējos gados parādās regulāri un, veiksmīgi izmantoti, spēj atainot izvēlēto tēmu ļoti detalizēti un emocionāli. Tāpēc nolēmām intervēt cilvēkus un veidot grāmatu kā dziesmu svētku dalībnieku personīgos stāstus, kas dokumentē Dziesmu svētku tradīciju no individuāla cilvēka perspektīvas. Tas mums likās svarīgi tāpēc, ka tieši daudzu cilvēku personiskā izvēle ieguldīt savu laiku, talantus un līdzekļus latviešu kultūras norisēs, bija pamats visas šīs kustības uzturēšanā.
Ieva: Sākot darbu pie šī projekta, uzreiz zinājām, ka svētku notikumu hronoloģisks un precīzs izklāsts nav mūsu mērķis. Tāpēc grāmata ir balstīta cilvēku atmiņās, pārdomās un vērtējumos par dziesmu svētku nozīmi viņu dzīvē. Mēs gribējām, lai cilvēku personīgie stāsti atklāj dziesmu svētku sajūtu.
2. Kā atradāt tautiešus intervijām? Juris: Ļoti daudzi latvieši, kuri ikdienā dzīvo citās zemēs, cenšas apmeklēt Dziesmu svētkus Latvijā. Mēs to izmantojām un svētku laikā Vērmanes dārzā izveidojām īpašu šim projektam veltītu stendu, kur tikāmies ar daudziem cilvēkiem, kuri bija atbraukuši no ārzemēm. Ar daļu no viņiem satikāmies un veicām intervijas, pirms viņi devās atpakaļ. Tāpat grāmatā ir samērā daudz interviju ar cilvēkiem, kuri nāk no trimdas sabiedrības, bet tagad ir pārcēlušies uz Latviju un dzīvo šeit.
Ieva: Pierakstot mutvārdu liecības, centāmies izvēlēties sarunu biedrus, kas atspoguļotu iespējami lielāku daudzveidību. Intervējām gan dziedātājus, gan dejotājus, gan mūziķus, gan organizatorus, gan vienkārši apmeklētājus. Mūs interesēja dažādu paaudžu pieredze. Savas atmiņas mums stāstīja cilvēki dzimšanas gadu amplitūdā no 1927.gada līdz 1988.gadam. Tāpat intervējām cilvēkus no dažādām zemēm - Amerikas, Kanādas, Anglijas, Vācijas, Zviedrijas, Austrālijas. Dažas intervijas ar dziesmu svētku virsvadītājiem un rīkotājiem - Andreju Jansonu, Zigurdu Miezīti, Mārtiņu Štauveru – izmantojām no Amerikas latviešu apvienības Mutvārdu vēstures krājuma.
Grāmatas sagatavošanas beigu posmā notika saruna arī ar Ilgu Reiznieci no “Iļģiem”, kuras stāsti atklāja tēmu no cita skatupunkta - Latvijas latvieša sajūtu dziesmu svētkos ārpus Latvijas: tas bijis viens no lielākajiem pārsteigumiem viņas dzīvē – vēl padomju laikos aizbraukt uz Austrālijas dziesmu svētkiem, kur pilna zāle ir ar latviešiem un visi runā latviski! Pilnīga eiforija!
3. Kā, škiet, vai trimdas Dziesmu svētku pasākumos pāri kontinentiem bija līdzīgs formāts? Vai tomēr katrā kontinentā izveidojās atšķirīga interpretācija? Juris: Domāju, ka dažādās zemēs Dziesmu svētku, Dziesmu dienu, Kultūras dienu notikumi tika veidoti līdzīgi. Centrā bija kopkora koncerts un deju kopu uzstāšanās un ap šiem lielajiem sarīkojumiem tika veidota pārējā programma, kas ietvēra ļoti daudzveidīgas kultūras aktivitātes: izstādes, teātra izrādes, mazākus koncertus, literārus un muzikālus sarīkojumus u.c. Atšķirās varbūt tikai notikumu mērogi.
Ieva: Svētku forma un būtība Dziesmu svētkiem ārpus Latvijas ir līdzīga. Atšķiras nosaukumi un notikšanas laiki, piemēram, Austrālijā dziesmu svētkus sauc par Kultūras dienām un tie parasti notiek gadu mijā, pie viena latviešiem kopā sagaidot Jauno gadu. Taču, vienalga, vai svētki notiek Austrālijā, Amerikā vai Eiropā, tas ir īpašs notikums vairāku dienu garumā ikvienam dalībniekam. Atmiņu stāstos Dziesmu svētki tiek saukti gan par “laimes drogu”, gan par “latviešu dievkalpojumu”, gan par “latvisku poti dibenā”, gan par “milzīgu latviskuma virpuli”.
4. Kas ir trimdas Dziesmu svētku “esence” - secinot no tā, ko jums intervējamie stāstījuši? Ieva: Dziesmu svētku esence ir latviešu kopā būšana un satikšanās prieks. Piedalīšanās dziesmu svētkos palīdzēja latviešiem ārzemēs saglabāt latviešu valodu un savas tautas kultūru, deva spēku un ticību. Tas bija ārzemju latviešu gada notikums, kurā ikviens jutās lepns, ka ir latvietis un piederīgs Latvijai. Tā bija ļoti nozīmīga iespēja satikties un arī iepazīties latviešu valodā.
Vairāki stāsti atklāj, kā ģimenes devas uz svētkiem - tas bija viņu lielais ceļojums, kam tika tērēta visa iekrātā nauda, atvaļinājums. Svētkus organizēja paši, neviens no augšas neko nenoteica. Dziesmu svētkiem ārpus Latvijas bija pilnīgi cita motivācija.
5. Vai trimdas Dziesmu svētku būtība atšķiras no Dziesmu svētku vadmotīviem Latvijā? Juris: Ja mēs runājam par trimdas laiku, tad Dziesmu svētku būtība ārpus Latvijas un Latvijā radikāli atšķirās. Okupētajā Latvijā Dziesmu svētki bija pilnībā padomju režīma kontrolēts sarīkojums, kas tika veidots komunistiskās propagandas vajadzībām. Par kaut kādu brīvību, veidojot Dziesmu svētku programmu, būtu lieki runāt.Tomēr arī šādos apstākļos Dziesmu svētkiem bija liela nozīme tautas identitātes saglabāšanā. Savukārt, trimdā Dziesmu svētkus veidoja latviešu kopienas dažādās valstīs, pilnīgi pēc savas iniciatīvas ieguldot personisko naudu, darbu un enerģiju. Koncertu programmu veidošanā valdīja pilnīga radošā brīvība, piedalīties un iesaistīties varēja visi, kuri vēlējās un spēja.
Ja runājam par salīdzinājumu ar Dziesmu svētkiem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tad, no vienas puses, atšķirība ir mākslinieciskajā līmenī un izpildījuma kvalitātē. Latvijā tomēr ir vairāk augsta līmeņa koru, deju kopu, mūziķu un diriģentu. Tomēr, no otras puses, Dziesmu svētkiem ārpus Latvijas daudz svarīgāka ir sociālā nozīme. Tie ir ne tikai koncerti, bet arī iespēja cilvēkiem tikties vienam ar otru. Ārpus Latvijas latvieši bieži vien dzīvo ļoti tālu viens no otra. Dziesmu svētki ir iespēja un papildus motivācija tikties, iepazīties, uzturēt draudzības, atrast domubiedrus, apmeklēt latviešu kopienas dažādās vietās. Tāpēc sabiedriskā dzīve trimdas laiku Dziesmu svētkos bija gandrīz tikpat svarīga kā mākslinieciskie sasniegumi.
6. Vai trimda būtu varējusi tik ilgi palikt aktīva, ja nebūtu bijuši Dziesmu svētki? Juris: Domāju, ka trimdas pastāvēšanā ārkārtīgi svarīga loma bija aktīvajai kultūras dzīvei. Ja trimdas pirmā paaudze, protams, paliktu kopā jebkādos apstākļos, tad jauniešiem, nākamajām paaudzēm bija nepieciešams pozitīvs piepildījums viņu latviskajai dzīves daļai. Praktiski visi jaunākās paaudzes trimdinieki bija ļoti labi integrējušies viņu mītnes zemju apstākļos un, lai noturētu viņu interesi par latviskumu, bija jārod kaut kas, kas spētu piesaistīt jauniešus šim latviskumam. Kultūra deva iespēju izpausties, iesaistīties un gūt gandarījumu visdažādākajos veidos, un tieši Dziesmu svētki bija kultūras dzīves augstākā virsotne, bet, lai nonāktu līdz tai, pamatīgi bija jāpiestrādā ikdienā. Dziesmu svētkiem tika radīti neskaitāmi skaņdarbi, dziesmas, dejas, teātra izrādes, mākslinieku un amatnieku darbi. Simtiem un tūkstošiem latviešu iesaistījās deju kopās, dziedāja koros, spēlēja teātri un darīja daudz ko citu, jo viņiem bija mērķis – piedalīties Dziesmu svētkos. Līdz ar to Dziesmu svētku nozīme ir nepārvērtējama trimdas sabiedrības uzturēšanā, jo sevišķi jaunākajās paaudzēs.
7. Kāpēc Dziesmu svētki gan diasporā, gan Latvijā, ir kļuvuši tik populāri un kā šī tradīcija ir tik ilgi spējusi turēties dzīva? Juris: Dažādos vēstures posmos un dažādās situācijās Dziesmu svētku tradīcijai bija atšķirīga nozīme.Bez pārspīlējuma varam apgalvot, ka Dziesmu svētku tradīcija blakus folkloras mantojumam ir latviešu identitātes stūrakmens. Dziesmu svētki ir ļāvuši mobilizēt un koncentrēt mūsu radošos spēkus, lai pārdzīvotu visgrūtākos laikus un vienotu tautu gan grūtos, gan priecīgos brīžos.
Ieva: Dziesmu svētki ir daļa no latvietības. Kamēr tas būs svarīgi, tikmēr arī pastāvēs dziesmu svētku tradīcija. To spilgti apliecina arī dziesmu svētku tradīcijas vēsture – pirmie svētki ārpus Latvijas notika 1946.gadā bēgļu nometnē Fišbahā. Lūkojot atjaunot pilnasinīgu latviešu sabiedrības kultūras dzīvi, nometnēs sāka darboties kori, teātra trupas, tautas deju grupiņas, notika vairākas dziesmu dienas, kurās pulcējās kori no dažādām dīpīšu nometnēm, šīm dziesmu dienām tika sagatavotas kopīgas programmas, lai varētu īstenot kopkora uzstāšanos.
8. Kurš visspilgtāk paliks atmiņā no visiem grāmatā pierakstītajiem stāstiem? Juris: Man vismīļākais ir Austrālijas latvieša Krišjāņa Putniņa stāsts, kas ir publicēts grāmatas beigās.bKrišjānis ir visjaunākais no visiem mūsu grāmatas varoņiem, bet viņa stāsts ir tikpat emocionāls kā visiem citiem.Tas norāda, ka Dziesmu svētki nebija tikai vienas paaudzes lieta, tie apvieno visu paaudžu latviešus. Krišjānis šobrīd ir pārcēlies uz dzīvi Latvijā un šo lēmumu viņš pieņēma, kad bija atbraucis uz Dziesmu svētkiem Latvijā kā dejotājs. Tātad Dziesmu svētkos var rast spēku, lai mainītu dzīvi.
Ieva:Man grūti izcelt kādu īpaši no visiem 34 stāstītājiem. Katrs no viņiem atklāj gan savas personīgās emocijas, gan dažādus amizantus un jautrus piedzīvojumus svētku laikā.Es nekad neesmu bijusi dziesmu svētkos ārpus Latvijas, un varu tikai apbrīnot, kā 70 gadu laikā šī tradīcija ir tikusi uzturēta! Man liekas, ka šī grāmata būtu jāizlasa ikvienam Latvijas latvietim, lai gūtu iedvesmu un celtu nacionālo pašapziņu, kas, uz vietas dzīvojot Lavijā pašpietiekamā un patērējošā vidē, reizēm sarūk. Varētu teikt, ka grāmatā publicētie stāsti ir ārzemju latviešu patriotisma vitamīni Latvijas latviešiem.
9. Vai Latvijā ir bijusi interese par Dziesmu svētku fenomenu trimdā? Vai grāmata interesē vairāk pētniekiem vai arī parastam latviešu lasītājam? Juris: Nedomāju, ka cilvēki daudz lasa vai interesējas par trimdas vēsturi. Tieši tāpēc grāmata Dziesma. Svētki. Dzīve ir veidota, lai dotu iespēju lasītājiem aizraujošā veidā iepazīties ar šo iespaidīgo trimdas latviešu pieredzes daļu. Apzināti veidojām grāmatu kā viegli lasāmu stāstījumu, kas būtu saistoša lasāmviela ne tikai notikumu dalībniekiem, bet latviešiem, kuri paši nav pieredzējuši Dziesmu svētkus ārpus Latvijas.
Muzejs “Latvieši pasaulē” piedāvā īpašu Ziemassvētku akciju - dot iespēju davināt grāmatu Dziesma. Svētki. Dzīve Latvijas draugiem un radiem. Talākai informācijai kā pasūtīt grāmatu skatiet LaPa muzeja mājaslapu.
Valsts prezidenta kundze kļūst par latviešu diasporas skolu patronesi
Atsaucoties Pasaules Brīvo latviešu apvienības Izglītības padomes aicinājumam, Valsts prezidenta dzīvesbiedre ir piekritusi kļūt par latviešu diasporas skolu patronesi, uzņemoties rūpes par latviešu bērniem, jauniešiem un skolotājiem visā plašajā pasaulē. Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir uzsvēris, ka sadarbība ar diasporu ir viena no viņa darbības prioritātēm, Valsts prezidenta kundzes apņēmība uzņemties šo atbildību būs nenovērtējams atbalsts latviskās izglītības veicināšanā ārpus Latvijas.
Plānots, ka Valsts prezidenta dzīvesbiedre Iveta Vējones kundze, piedaloties ārvalstu vizītēs, apmeklēs attiecīgo valstu diasporas nedēļas nogales skolas, tiksies ar to pārstāvjiem un piedalīsies diasporas nedēļas skolu aktuālo jautājumu apspriešanā.
Latviešu nedēļas nogales skolas ārvalstīs pastāv jau vairāk nekā 60 gadus. Tās daudzu gadu desmitu garumā ir bijuši latviešu sabiedrības izglītības un kultūras centri, kuros jaunajai paaudzei sniegta iespēja apgūt latviešu valodu, literatūru, vēsturi un daudzus citus priekšmetus, lai uzturētu dzīvu latviskumu laikā, kad Latvija bija naidīgas varas pakļautībā, un veicinātu un saglabātu saikni ar Latviju pašlaik, kad mūsdienu globālajā kontekstā var runāt par Latvijas tautu visā plašajā pasaulē.
Pašlaik pasaulē ir ap 100 latviešu diasporas skolu, kurās kopējais skolēnu skaits ir gandrīz 2000 bērnu un jauniešu. Skolu un skolēnu skaits pastāvīgi turpina palielināties.
Pasaules Brīvo latviešu apvienības Izglītības padomei ir svarīga loma ārvalstu un Latvijas izglītības institūciju sadarbības veicināšanā. PBLA Izglītības padome izveidota 1976. gadā, lai veicinātu un koordinētu latvisko izglītības darbu ārpus Latvijas. Padome sadarbojas ar latviešu mītņu zemju centrālo organizāciju Izglītības nozarēm, apkopojot un izplatot informāciju, rīkojot globālas izglītības darbinieku konferences un koordinējot izglītības darbu ārpus Latvijas. Kopš 1990. gada Izglītības padome aktīvi sadarbojas ar Latvijas atbildīgajām institūcijām un īsteno dažādus izglītības projektus Latvijā un ārpus tās. Padomes locekļi ir dažādo mītņu zemju centrālo organizāciju Izglītības nozaru vadītāji.
Latvian Youth Festival (JDs) in Adelaide – interview with Anita Butcher
First, for those who don't know much about "Jaunatnes dienas" - what's this festival all about and what can one expect to experience at this Festival?
The 34th Jaunatnes Dienas festival (JD's), is a youth festival taking place in Adelaide, South Australia this month. The festival promotes Latvian culture and is all about Latvian youth from around Australia coming together and sharing their heritage. It is a celebration of all things Latvian, including singing, dancing, performances, food, drinks and good company.
How often does the Festival take place?
The festival takes place every two years.
Is it only a youth festival - or will the "oldies" be able to enjoy the events as well?
Although it is labelled a youth festival, the Jaunatnes Dienas are for everyone! A lot of the performances will be featuring youth and are a great opportunity for the older generations to come and see the next wave of Australian Latvians continue their culture. We also have a variety of events to suit all ages.
What is this year's theme?
This year's theme is the horse. References to the horse, it's strength, courage and power are quite common in Latvian folk culture, and so that is why we have gone with it as our theme.
Will there be any guests from Latvia this year?
We are fortunate enough to have the Latvian singing group, 'Latvian Voices' joining us as special guests at JD's this year. They will be serenading us throughout the festival.
What events do you have planned for the Festival? Please share some of the highlights.
There is a full program planned for the festival this year! Just a few highlights include the folk dancing concert at Scott Theatre, which will showcase the Latvian folk dancing groups from around Australia; the Latvian Voices concert; and the Youth Choir performance.
Will there be any new events that have not been part ofthe festival before? Or possibly a different approach to an event?
The jauniešu koris is a new concept that will bring together Latvian youth choirs from around Australia, to perform as one. Under the direction of Anita Laurs, we have all been rehearsing the same songs in our respective cities, so that we can combine for the performance. Another new event, 'Zem zvaigžņu segas' will be run this year, which will be a great chance for the Latvian youth from around Australia to meet up and socialise. If you want to find out more, you'll just have to come and see for yourself!
You are on the Festival Commitee. What is your role? Why did you decide to become one of the organisers?
I am responsible for organising the New Year's Eve ball to celebrate the end of the festival. I was also the key organiser for our fundraiser which was 'Euroquiz', a quiz night based around Eurovision, in May. I decided to become part of the organising committee as soon as I heard the festival would be taking place in Adelaide. I think it is a great opportunity for the Latvian youth to show that we can continue to share our Latvian culture, for many generations to come. I also decided to join the committee because the Latvian youth of Adelaide have a great sense of community. We all do lots of different things to contribute all year round, and I definitely didn't want to miss out on being part of such a great festival!
What draws you to Latvian activities and what meaning do they have for you personally?
I continue to involve myself in Latvian activities because for me, they are a way of representing my identity, who I am. Being born in Latvia to a Latvian mother and Australian father, I often find myself trying to find the best possible balance of both cultures. However, as the Latvian culture is so rich and unique, with so many opportunities to get involved, I find myself doing lots of activities so that I can be a part of the Latvian community. This includes folk dancing, singing in the youth choir, and teaching at our Latvian school, among many other things. I love the way Latvians bond, and have become my great big family, both in the local Adelaide Latvian community, and the wider international community that we are all a part of as Latvians.
What are you looking forward to the most?
This is a tough question! I am really looking forward to all of the different events that JDs has to offer this year, but most of all I am looking forward to catching up with my Latvian friends from all around Australia and hearing their thoughts about our 34th Latvian Youth Festival.
See the Jaunatnes dienas (Latvian Youth Festival) website for more details.
DaGamba CD a unique fusion of Western and Eastern sounds
DaGamba are an instrumental ensemble that brings together both Western and Eastern music, as well as classical and popular music, to create unique musical pastiches formed of individual parts from various sources. On their second album Recycled, they bring together a wide variety of styles, from classical to rock to traditional Persian music.
Dagamba formed in 2011, and now the group includes Latvians Valters Pūce and Antons Trocjuks on cello, Lithuanian pianist Dainis Tenis, and Iranian percussionist Hamidreza Rahbaralam (who plays traditional instruments like the daf, udu and dohol). The musicians’ first collaboration was on an arrangement of Carl Orff’s “O Fortuna” from his work “Carmina Burana” (which is, unfortunately, not included on the album) and their unique blends have resonated not just in Latvia, but internationally as well (the group also performed as part of the Glastonbury Festival).
The title of Recycled is appropriate, as the group take existing material and reuse and refurbish it, creating something entirely new. For example, the group takes elements from Russian composer Sergei Prokofiev’s music for the ballet “Romeo and Juliet” and combine it with the theme music from the 1980s TV show “Knight Rider” in the work appropriately entitled “Prokofiev the Knight Rider”. These two dramatically disparate elements are melded together seamlessly by DaGamba, creating a unique synthesis. The Kinght Rider theme performed on cello gives it an added tension and urgency.
It may seem unusual to hear the works of Mozart and rock group Radiohead together, but DaGamba combine elements from Mozart’s “Requiem” and the Radiohead song “Paranoid Android” into a work titled “Paranoid Amadeus”. Though composed centuries apart, the sadness of Mozart’s “Lacrimosa” and alienation of Radiohead’s “Paranoid Android” flow together in an engrossing work of melancholy.
DaGamba’s Eastern influences and the talents of percussionist Rahbaralam come together in the work “Bach Goes to Iran”, which, as its name would indicate, combines the music of Johann Sebastian Bach with the music of Iran. The work begins with the well-known Prelude No. 1 by Bach, then with a dramatic mid-stream tempo and style change, naturally and organically changes into Persian motifs.
The group created the work entitled “It’s OK, it’s Latvia” by infusing elements from the Latvian rock band Pērkons’ song “Gandrīz tautas dziesma” (music by Latvian composer Juris Kulakovs) and perhaps the best known composition by Czech composer Bedřich Smetana – Vltava (or Moldau) from his work Má Vlast, music that embodied the spirit of the desire for Czech independence. Similarly, Kulakovs’ music often had national patriotic elements (though, considering that the 1980s were still well within the Soviet era, these patriotic elements were obliquely presented through the almost absurdist lyrics of Māris Melgalvs). These similarities allow the music of Smetana and Kulakovs to be fused together into a cohesive and catchy performance.
The packaging of the album is very limited – one wishes that they had provided a bit more detail on their choices, and why they put some of the compositions together. Also, the actual compositions that were “borrowed” are not identified (beyond naming the composer or group that performed them), so it is up to the listener to identify the works specifically. In some cases, the music is quite recognizable, but in some other cases it may not be so easily identified – some listeners might not be as familiar with the works of, say, Prokofiev.
Some listeners may be shocked by these occasionally incongruous combinations, but others will appreciate and enjoy the creative and inspired arrangements on DaGamba’s Recycled. Providing a fresh take on many well-known melodies, some hundreds of years in age, these modern interpretations and arrangements make them as relevant today as they were in centuries past. Merging the music of various composers and continents and centuries, DaGamba’s talented and skilled members provide new perspectives and viewpoints on these compositions. Using sources as diverse as Rachmaninoff and Muse, Handel and Celtic music, Beethoven, among many others, DaGamba’s Recycled is at once familiar and fresh, altogether an enjoyable and entertaining listen.
Kas tur rībina gar istabiņu? Ķekatiņas dancina savus kumeliņus.
Arhlatviešu vidusskola saulgriežu vakarā bija pilna ar ķekatniekiem, tautu meitām un tautu dēliem, koklētājām, stabulētājām, bluķa vilcējiem un bluķa stūmējām. Baškīri, krievi, tatāri, čuvaši un visiem pa vidu latvieši trokšņoja, dziedāja, baidīja mošķus un ķēmus Arhlatviešu ciemā. Tikai šoreiz trokšņotāju starpā bija ne tikai Baškīrijā mītošie latvieši, saulgrieži svinēt bija ieradušies arī Sibīrijā (Omska, Omskas apgabala Augšbebru ciems) dzīvojošie latvieši.
Vēstures avotos teikts, ka vislielākais ieceļotāju skaits Krievijā no Latvijas bija laikā no 1894. līdz 1914. gadam. Šajā laika posmā Sibīrijā izveidojās ap 200 latviešu koloniju. Visā Krievijā tajā laikā bija vairāk nekā 200 000 latviešu. Bezzemnieki, kalpi, amatnieki, rentnieki pameta savu dzimteni, devās uz Sibīriju, kur bija iespējams iegūt zemi. Pēc 1928. gada ziņām Krievijā bija 372 lielākas latviešu kolonijas, tajās bijušas 11 650 saimniecības un nodibinātas 106 latviešu skolas.
Augšbebru ciems ir dibināts 1897. gadā, kad tajā ir reģistrēti pirmie ieceļotāji no Latvijas. Lielākoties Augšbebros dzīvojušie ieceļotāji no Nīcas un Bārtas. Aizbraucēji no Latvijas ar visu iedzīvi zirgu pajūgā uz Sibīriju braukuši apmēram trīs mēnešus. Dažas ģimenes no Omskas uz Augšbebriem braukušas laivās pa Irtišu.
1937./ 38. gadā Lielā genocīda laikā arī Augšbebros tiek arestēti cilvēki. Visiem ciemata iedzīvotājiem bija jāpamet savas viensētas un jāpārceļas uz dzīvi ciemā. Mājas nojauca un pārzāģēja uz pusēm, jo jaunā valdība tik lepnas mājas ar 12 durvīm neatļāva celt, tāpēc pusi mājas pārdeva, otru pusi pārveda uz ciemu.
1912. gadā Augšbebros nodibina skolu. Skolā bērni mācījās latviešu valodā. Mācības latviešu valodā notika līdz 1937. gadam, vēlāk skolā mācības notiek krievu valodā. 2001. gadā skolai atjauno nacionālās skolas statusu un latviešu valoda ir viens no mācību priekšmetiem. Diemžēl jau divus gadu skolotājs no Latvijas uz Augšbebriem nebrauc, latviešu valodas un kultūras saglabāšana ir pašu augšbebriešu rokās. Latviešu valodas aģentūra sūta skolotāju uz Baškīriju un Omsku.
Gan Augšbebriem, gan Omskas Latviešu biedrībai „Zvaigznīte” ir sadraudzība ar Cēsu pilsētu.
Šogad bluķa vakars pulcināja kopā daudzus jo daudzus ciema iedzīvotājus. Lielos un mazus, vecus un jaunus. Katrs centās kaut gabaliņu pavilkt bluķi, lai noveltu no sevis gada laikā sakrāto smagumu, kas spiedis plecus, katrs centās pieskarties nāvei, lai nodrošinātu sevi ar labu veselību un garu dzīvi. Skolas direktore Nadeža Freimane deva ugunij ziedu – maizi, sāli, ūdeni, naudu un dzīparu. Tas viss tāpēc, lai Arhlatviešu ciema iedzīvotāji spētu sevi nodrošināt ar nepieciešamo dzīvei, tajā pat laikā neaizmirstu par domu un dvēseles skaidrību un tīrību. Gan lieliem, gan maziem aizraujošas likās Omskas un Augšbebru latviešu vadītās spēles „Kaza un vilks”, „Vilks un aitas”, „Danco, lāci”, „Nāves rotaļa” un, protams, neiztika bez ierastajiem dančiem, ar kuriem latviete Raja no Omskas prata aizraut ikvienu.
Šorīt ārā puteņo. Ceļš aizpūsts, redzēt nevar it neko, bet vakar, šķiet, pašas debesis mūs lutināja, jo spīdēja saule, bija silts un patīkams laiks. Liekas, arī daba priecājās kopā ar mums, ļaujot izbaudīt noslēpumaini mistisko saulgriežu nakti ar savējiem – latviešiem.
Latvian musical ambassadors vocal group Latvian Voices release new CD
Female a cappella vocal group Latvian Voices have found success and have received much recognition in the short time since their founding in 2009. Having performed all over the world (the United States, Australia, Asia, and many European countries), winning many awards, and releasing multiple acclaimed albums, the groups’ fame and renown continues to grow. The group was also selected to be the musical ambassadors of Riga when it was the European Capital of Culture in 2014.
The past few years have seen many albums from the group. These include the albums inspired by Latvian folk songs – Tā kā taka (2011) and Sounds of Latvian Nature (2014) as well as a second Christmas themed album Zeit der Wunder (2014) – with German vocal group Viva Voce. At the end of 2015, the group released their latest album – Pāri robežām (Beyond Borders) which has a more popular music approach – vocal arrangements of some well-known popular songs, world music selections, as well as original compositions. Though the style of the album is a departure from their previous albums, Latvian Voices continue to display their talent and versatility, whatever the genre may be.
Latvian Voices, now a sextet, is made up of singers Laura Jēkabsone, Zane Stafecka, Andra Blumberga, Elīna Šmukste, Nora Vītiņa, and Laura Leontjeva. Many of the group members also actively work with Latvian choirs and vocal ensembles.
Though the group has moved away from the traditional and academic performances of their previous albums and has made a conscious decision to make an album that could potentially have world wide appeal (half of the songs on Pāri robežām are in English), the group has never shied away from the influences of popular music, which have been part of their repertoire since their first album – 2010’s Waving World Wide.
Group member Laura Jēkabsone also proves herself to be an adept songwriter and arranger, as the record includes Jēkabsone’s original works. These include the bouncy “Honey Tree” and the rousing “Pāri Robežām”.
Some of the arrangements stay quite faithful to the original, such as Jēkabsone’s arrangement of Alanis Morissette’s “Thank U”, where even Morissette’s vocal style is imitated. Then there is the arrangement of the Beatles’ “Strawberry Fields Forever” which, for much of its running time, is almost unrecognizable.
Continuing the theme of being beyond borders, the group also presents their interpretation “Elas”, a song by Mercedes Peón, an artist from Galicia in northwestern Spain. To ensure authenticity, the singer even underwent special training in Galician pronunciation. Besides showing the group’s versatility, the song captures the spirit and enthusiasm of the original Iberian version.
For those that still expect the traditional and academic, Jēkabsone also provides her own music for one of poet Aspazija’s best known poems – “Mēness starus stīgo” (a challenge, considering that composer Emīls Dārziņš’ choir work with this text is one of the most popular Latvian choir compositions of all time). With the otherworldly vocalize at the introduction, the fantasy and mysticism of Aspazija’s poem is given a particularly ethereal feel. The absorbing portrayal, which reveres and enhances the text, is a fitting and satisfying conclusion to this musical journey.
A significant aspect of any record’s success is the producer, particularly in the case of Latvian Voices, where there are multiple singers and each voice needs to shine through clearly. For Pāri robēžām, the girls enlisted Latvian percussionist extraordinaire Rihards Zaļupe, who, as it turns out, is not just an excellent drummer, but has an excellent ear for production, as each individual voice can be heard with excellent clarity. Also, consequently, perhaps it is also no surprise that the album has a very significant percussive element, with many drumbeats and effects to be heard in many of the songs.
For some reason, the group does not identify either the original performers/songwriters for the songs or who arranged them – the information that appears in this review had to be taken from a recent concert program. Otherwise the CD booklet contains brief notes about the group and the concept of the album.
Though some listeners might have preferred the group continue with their Latvian folk song inspired performances, Pāri robežām is a natural, not to mention enjoyable, progression in their careers. Fusing popular, world music, and academic elements, the album is an engrossing listen. Beyond simply being excellent singers and arrangers, the group also displays an exceptional energy and vitality in their performances. In their short history the girls quickly made a name for themselves, and with each passing year become even more well-known on the world stage, and Pāri robežām, with its inspired arrangements and lively performances, should bring them the larger audience and appreciation they have earned and deserve.
Folk ballad group Mielavs un Pārcēlāji release “Atsaukties”
Singer, songwriter, producer, DJ, and record company director Ainars Mielavs has long been a significant presence in Latvian music. Starting in the late 1980s when, with the group Jauns Mēness, he became one of the most recognizable vocalists in Latvia, and the group became one of the most popular ensembles in Latvia during the 1990s. At the start of the 21st century, Jauns Mēness went on extended hiatus and Mielavs became a solo artist (though he did keep the core of Jauns Mēness in his solo ensemble). Later he renamed the ensemble Mielavs un Pārcēlāji (after one of Jauns Mēness’ earliest hits – the song “Pārcēlājs”) and, most recently, in 2015, the group released its latest album – Atsaukties.
In his music and lyrics, Mielavs has frequently combined various influences, including the Celtic rock of U2 (particularly during the Jauns Mēness years), and the introspective lyricism of Peter Gabriel, as well as Latvian folk music. Mielavs’ distinctive vocal style also was a major aspect of Jauns Mēness’ and his solo success, particularly as he moved away from the rock approach to a more ballad like approach – like in his hit “Tu saviļņoji mani”.
Seven years have passed since the group’s last album of original material – 2008’s Bezgalīga lēna deja. However, Mielavs remained busy during that time, releasing the albums Nospiedumi (2009)and Nospiedumi 2 (2012), collections of cover songs performed by himself and friends, as well as 2011’s Latviešu romances, a collection of well-known Latvian ballads such as “Miglā asaro logs” and “Vēl tu rozes plūc”.
Though Jauns Mēness is no longer active, the group Mielavs un Pārcēlāji retains much of the core of Jauns Mēness – besides vocalist Mielavs, there is also guitarist and music co-author Gints Sola, drummer Juris Kroičs, guitarist Aigars Voitišķis, and Jānis Stafeckis on double bass.
Atsaukties, as Mielavs himself has said, is a particularly autobiographical record, inspired by many events in his life, particularly during childhood. Mielavs often paints vivid pictures with his lyrics, and one such example “Par Daini un krievu kaimiņiem”, a story of a childhood neighbor of Mielavs – Dainis – as well as some Russian neighbors. Mielavs returns to this childhood scene with a nuanced portrait of Dainis – a frequent drunk who also showed tenderness to the young boy – “Dainis dzēra un kāvās, bet pieplaka vienmēr” (Dainis drank and fought, but always was kind to me). Mielavs balances the bitter reality of adulthood with the optimism of youth in this engrossing song.
Further childhood memories are related in the song “Gandrīz”, a song about accidents that almost happened to him, and, even though these terrible things (including almost getting hit by a car on two separate occasions) were close to happening, the optimism was not lost – “Es turpinu balināt matus ar bērnības saules stariem” (I continue to bleach my hair with the sunshine of childhood).
Aspects of adult life are presented in parallel with childhood games in the song “Kaļimbamba”, a children’s game (similar to Red Rover) where one team demands that a member of the other team tries to break through their line. Guitarist Gints Sola has always been an integral part of the music, in both Jauns Mēness and Mielavs’ solo work, and this is one of the few songs on the album to have a heavier tone and allows Sola to move to the forefront.
Also in 2015, author Jānis Žilde published his book on the history of the group Jauns Mēness – entitled Piekūns skrien debesīs (published by “Dienas grāmata”, 207 pages). The book provides biographies of the band members, and follows the history and successes (and also endeavors that were less successful) of the group from the 1980s until today. The book also provides an honest description of the challenges and difficulties of achieving success in the music industry, particularly in Latvia.
Still, at the end of this relaxed and mellow album one does wish that Mielavs would stray out of his comfort zone and go into a higher gear and take a chance or two. Though he has not lost his knack to write a catchy melody with thought-provoking lyrics, Atsaukties will be for some, quite familiar and reassuring territory and, for others, maddeningly restrained. In fact, during a recent concert in Riga, it seemed that drummer Juris Kroičs has to use all of his available self-control to not start whaling away at the drums. Only at the end of the concert, with songs like “Kad mēness jūra krīt” and “Ai, jel manu vieglu prātu” did things start getting truly lively.
Clearly, Mielavs is satisfied and happy with his particular Latvian folk ballad niche, and Atsaukties is certainly one of his better efforts in this field. Though musically it may cover already well known ground, lyrically Mielavs’ personal and autobiographical lyrics provide a depth that is rare in Latvian popular music today. Backed by some of the most talented musicians in Latvia, the album is one of Mielavs’ most memorable efforts, showing that, even after thirty years, Mielavs retains his unique voice, lyrical style, and ability to make compelling music.
Documentary film trilogy about Šķērsiela in Pārdaugava released on DVD
The award winning series of Šķērsiela documentary films has been released on DVD. The series, made up of three films – Šķērsiela (1988), Jaunie laiki Šķērsielā (1999), and Kapitālisms Šķērsielā (2013) are directed by Ivars Seleckis, and trace the lives of those who live on the Šķērsiela road in the Pārdaugava region of Riga. The films revisit its subjects approximately every ten years (similarly to British director Michael Apted ‘s Up Series documentary project) and present their stories.
Though the film is meant as a documentary of “ordinary” people on an “ordinary” street, the characters are all memorable and engaging. The films are also a kind of time capsule of Latvia and how major events affected everyday life, and how Latvia in many ways has changed dramatically in the last 25 years, and, how in certain ways, it has not changed at all.
The films, sold separately, are all region 0 PAL DVDs (which should play on most all DVD players), and are in Latvian and have English and Russian subtitles. Irritatingly, however, the film producers subscribe to the notion that everyone who speaks Latvian also speaks Russian, and do not provide Latvian subtitles when someone is speaking Russian. As a bonus, the films include interviews with director Seleckis and scenographer Tālivaldis Margēvičs.
